Kristīne Strode: Virtuvē nekas nešķiet par grūtu!

Kā tu nonāci līdz pavāra profesijai?
– Man vienmēr paticis cept tortes dažādos svētkos – vietā, kur dzīvoju, Nākotnē (jā, es tiešām esmu no Nākotnes!), mums bija gan savs piens, gan olas, gan meža veltes, tāpēc jau tad sajutu, cik liela nozīme gatavošanā ir labiem produktiem. Man patika redzēt, cik skaists ir rezultāts un, tā kā citu aicinājumu īsti nejutu, tad pēc skolas nolēmu iestāties Restorānu Servisa skolā. Manuprāt, es biju diezgan aktīvs praktikants, jo nepārtraukti visu jautāju un gribēju uzzināt, kāpēc tieši tā, nevis savādāk. Nemitīgais kāpēcītis… Ja neskaita tortu cepšanu, pārējos virtuves darbos biju pilnīga iesācēja – neviens īsti pat netic, ka pat kartupeļu mizošana man sagādāja grūtības un ievilkās tik ilgi, ka tie pat mainīja krāsu… Vēl jo vairāk – gaļas un zivju apstrāde man šķita nepārkāpjama robeža un mācību sākumā ļoti principāli paziņoju, ka to netaisos darīt, bet – dzīve ir dzīve – pagāja laiks, un es jau tīrīju pilnu izlietni ar zivīm!

Tad kad tu sajuti, ka pavāra darbs tomēr ir tavējais?
– Es darīju visu, ko skola prasa, bet aizrautības īsti nebija. Pārliecība, ka esmu izvēlējusies pareizo virzienu savā dzīvē, bija eksāmenu laikā, kad pasniedzu gatavoto ēdienu, un viens no žūrijas pārstāvjiem mani pasauca pie galdiņa. Domāju, ka esmu kaut ko salaidusi greizi, bet izrādījās, viņš gribēja pateikties par burvīgo maltīti! Sajūta, dzirdot atzinību, bija neaprakstāmi patīkama un es sapratu – gribu to piedzīvot vēl!

Tātad, tieši cilvēku atzinība tev deva motivāciju darbam – vai ir kāds īpašs kompliments, kas ir palicis sirdī?
– Jā, komplimenti ir bijuši daudzi un dažādi, grūti izcelt vienu, jo tie visi ir sildījuši manu sirdi, taču ir kāda epizode, ko atceros ļoti spilgti un emocionāli – reiz, kad nedēļu apkalpoju kādas ģimenes viesības, pēdējā dienā, kad jau devos projām, tās ģimenes mazā meitiņa atskrēja pie manis, apskāva un teica: "Nebrauc, lūdzu, prom! Tu tik garšīgi gatavo!!!" Tādu brīdi, protams, nevar aizmirst…

Kas ir tavi pamati? Vietas, lietas, cilvēki, kas ir palīdzējuši tev attīstīties pēc skolas beigšanas?
– Visus septiņus gadus, strādājot restorānā "Bergs", tie bija mani vienreizējie kolēģi. Mēs bijām kā ģimene – gan ar saviem trūkumiem, gan trakulībām, gan pilnīgu sapratni un bezierunu palīdzību, kad tā ir vajadzīga. Savstarpējais kontakts starp mums bija tiešām īpašs un esmu ļoti laimīga, ka tas nav zudis – ar dažiem kolēģiem mēs vēl joprojām uzturam šo saikni, tiekamies, izkratam viens otram sirdi, atbalstām. Restorānā "Trīs Naži" mans lielākais atbalsts bija šefpavārs Artūrs Taškāns – varu būt pateicīga, ka man bija iespēja strādāt kopā ar viņu, jo Artūrs ne tikai man atklāja visus gatavošanas smalkumus un iemācīja man disciplīnu, bet arī iedrošināja mani pieteikties konkursam "Latvijas Gada pavārs". Lai arī es pati sev neticēju, viņš teica, ka es to spēju.

Vai uznāk brīži, kad vēlies visu mest pie malas? Ja tā, kā ar tiem cīnies?
– Es domāju, ka tādi brīži uznāk visiem jebkurā profesijā. Visspēcīgākais pārdzīvojums bija gatavojoties konkursam ("Latvijas 2014.gada pavārs" – aut.). Es gatavoju, man nesanāca, izsviedu visu ārā, aizgāju uz mājām, nomierinājos un nākamajā dienā gāju atkal sākt visu no gala. Es nevaru paskaidrot, kāpēc es to darīju. Pavāra profesija vispār nav īpaši pateicīga – jāstrādā garas stundas, ļoti bieži arī brīvdienas un svētku dienas, nereti arī plānotās brīvdienas pārvēršas par darba dienām… Racionāli domājot, tam nav pamatojuma, tu vienkārši dari to, kas tev ir jādara, tas ir tev asinīs, gandrīz kā instinkts! Un, lai kā arī nebūtu, man tas patīk, tas viss mani pavelk azartā.

Tu teici, ka sākumā tev patika gatavot tieši tortes, bet kā ir tagad? Kas ir tava specialitāte virtuvē?
– Restorānā "Bergs" sanāca pastrādāt pilnīgi visos cehos, pie A.Taškāna – sākumā gatavoju uzkodas un desertus un pēc tam jau arī visus pamatēdienus. Kopumā man patīk darbs ar visa veida ēdieniem, vienīgi gaļas gatavošana vēl būtu jāpamācās, tur nejūtos tik pārliecināta. Zini, pēc tam, kad esi nolobījusi miziņas 2 kilogramiem zirņu un salocījusi 2000 pavasara mīklas rullīšus, nekas vairs nešķiet grūti vai sarežģīti (smejas) – visas šādas mocības norūdījušas man raksturu un tagad viss šķiet viegli!

Vai ir kāds pavārs/ šefpavārs, kurš ir tavs galvenais iedvesmas avots? Kāds, kuram tu gribētu līdzināties?
– Nē, kādu slavenu šefu atdarināt pavisam noteikti nav mans mērķis! Ir atsevišķas detaļas vai konkrēts ēdiens no kāda pavāra paveiktā, kas mani fascinē, un ko pati vēlos izmantot. Protams, liela nozīme manā izaugsmē ir bijusi lieliskajiem pavāriem un šefpavāriem, ar ko esmu strādājusi kopā, no kuriem esmu mācījusies diendienā: "Bergā" tas bija Kaspars Jansons, Reinis Stalbovs, kā arī pārējie kolēģi. "Trīs Nažos" – kā jau minēju, šefpavārs Artūrs ir ieguldījis ļoti daudz darba, laika un pacietības, lai trenētu un discplinētu mani.

Dažreiz arī skatos internetā ēdienu foto un tad mēģinu pati ko līdzīgu pagatavot. Jau kādu laiku man ir sapnis pamēģināt izgatavot izomalta cukura bumbas, kas izskatās kā stikla kupols. To pagatavošanai ir nepieciešami speciāli materiāli un tehnika, ko vajadzētu pasūtīt no ārzemēm, bet tā būtu mazākā problēma, jo tieši pagatavošana, tehnikas atstrādāšana nav vienkārša, taču man ļoti patīk šādas bumbas efekts uz šķīvja, tāpēc nākotnē visticamākais pasūtīšu visu nepieciešamo un uzmeistarošu šādu brīnumu.

Kādu tu vēlētos redzēt savu nākotni profesionālajā ziņā?
– Man nav tādu konkrētu ambīciju, vēlmju ziņā vispār esmu ļoti pieticīga, tāpēc prestižs amata nosaukums man nebūtu svarīgs. Ideālajā nākotnē es redzu sevi gatavojot ēdienu, kas man patīk, strādājot kolektīvā, kur manu viedokli ņem vērā, kur tam ir nozīme. Vēl labāk, protams, ja tas, ko gatavoju, būtu arī manis izdomāts un radīts ēdiens. Fakts, ka uzvarēju konkursā nav mani padarījis iedomīgu vai pašpārliecinātu, tas vienkārši man deva iespēja ļoti daudz iemācīties. Pateicoties "3 Pavāru Restorānam" man tagad ir iespēja gatavoties "Baltijas Kulinārās zvaigznes" konkursam Pēterburgā, arī te es jūtu, ka ceļu savu meistarības līmeni, un man tas ir svarīgi personīgai izaugsmei, nevis karjeras dēļ.

Bet tu taču vēlētos kļūt par šefpavāri, vai ne tā?
– Atbildēšu ar frāzi, ko mēdz teikt A.Taškāns: "Šefpavāru atrast nav problēma, problēma ir atrast labu pavāru!" Es gribu būt labs pavārs, un tad gan jau arī tā šefpavāru lieta kādā brīdī notiks… (smaida).

Mūsdienās daudz tiek runāts par nevienādo proporciju starp sievietēm un vīriešiem – pavāriem. Kāpēc, tavuprāt, ir tik maz šefpavāru – sieviešu?
– Būtībā šī profesija ir tāda, ka darba laikā tu nevari atļauties būt sievišķīga. Arī es darbā esmu pavāre, nevis sieviete. Dažreiz nākas celt pat 50 kilogramu smagas kastes – es, protams, varētu pajautāt, lai kolēģi – vīrieši to izdara manā vietā, bet, teikšu godīgi, ja man pēc tam jāklausās kaut kādi komentāri vai nievājumi, es labāk izdaru to pati.

Bet vai ir kādas priekšrocības, esot sievietei pavārei?
– Manuprāt, ka īsti nav gan – visi virtuvē ir vienādi… It kā esot pierādīts, ka sievietēm ir daudz attīstītākas garšas kārpiņas, bet sievietes (pārsvarā) ir arī daudz emocionālākas, kas atkal nav tik labi… Arī no klientiem dažreiz jūti, ka tevi kā sievieti vērtē zemāk – piemēram, kādā izbraukuma banketā, kur biju es un mans palīgs, tieši viņam klients nāca paspiest roku un slavēt, cik garšīgs bija ēdiens. Kad viņam pateica, ka galvenā gatavotāja biju es, negaidītais pārsteigums viņa sejā nebija noslēpjams… Tādos brīžos ir tā nedaudz bēdīgi – varu ieguldīt darbā tikat daudz spēka un rūpības kā vīrietis, bet tik un tā jārēķinās, ka, iespējams, mani nenovērtēs. Bet labi atkal, ka mēs, sievietes, nemēdzam tā vienkārši padoties!

– Ja tu nebūtu pavāre, kas tu būtu?
Pavisam noteikti es neesmu papīru un biroju cilvēks. Man nepieciešama radoša atmosfēra un izpausmes brīvība! Man, piemēram, ļoti patīk rokdarbi – brīvajā laikā es tamborēju gan rotaļlietas, gan šalles, gan zeķes. Jau tagad dažreiz domāju par to, ka varēšu savus bērnus iepriecināt ar šādām pašas darītām lietiņām… Pavāra profesijā brīvā laika nav daudz – es pat mēdzu jokot, ka saderīgākais pāris man būtu virtuves katliņš, jo viņš neaizņem daudz vietas, mēs kopā varam strādāt un viņš nerunā pretī! (smejas) Vispār es domāju, ka esmu pavāre, tāpēc, ka tā ir mana vieta, man nav vajadzīgs kaut kas cits – viss ir tā, kā tam jābūt!