Šogad konkursā 1.vietu ieguva Lietuvas komanda, bet čempionu kausu mājās aizveda igauņi, turpretī konkursa saimnieki – Krievijas pavāri – ir spiesti samierināties ar 3.vietu. Komandu kopskaits šogad tiešām nebija liels, vēl jo vairāk – Somijas pārstāvji netika vērtēti, jo komandu pārstāvēja tikai studenti – topošie pavāri. Katras komandas sastāvā jābūt 5 dalībniekiem – 3 konkursantiem, vienam žūrijas loceklim un vienam menedžerim. "Pavāru kluba" komanda bija nokomplektēta diezgan pārliecinoši: Kristīne Strode, Māris Astičs, Dinārs Zvidriņš (konkursanti), Svetlana Riškova (žūrija) un Juris Dukaļskis (komandas menedžeris). Katra dalībnieka iespaidi, protams, atsķīrās, taču par vienu lietu gan visi bija pilnīgi vienisprātis – liels spēks un atbalsts bija komandas līdzjutēji pavāri, kuri arī devās līdzi uz Pēterburgu: Ints Jaansalu, Kārlis Visockis, Arturs Freibergs un Haralds Saušs.
Kristīne Strode, kura pagājušajā gadā ieguva titulu "Latvijas gada pavārs" uz Pēterburgu devās pirmo reizi un par pieredzēto kopumā ir ļoti apmierināta. Protams, bijis gan stress, gan saspringums, bet pieredzējušie komandas biedri palīdzējuši un atbalstījuši. Kristīnes uzdevums bija gatavot auksto uzkodu no melnās kastes produkta – laša. Esot gājis labi, tikai viena produkta sastāvdaļa gan nedaudz iegāzusi – agars, iespējams, nav bijis pirmā svaiguma, tāpēc pagatavot no tā normālu želeju īsti nesanāca. Pārējais viss gan bijis tīri kārtīgi – ja arī kāds produkts beidzies, konkursa organizatori 10 minūšu laikā to sagādājuši. Jautāta par konkurentu sniegumu, Kristīne atzīst, ka nevar izcelt, kura no komandām likusies visspēcīgākā, jo vienam šķitis labāks pamatēdiens, citam – zupa, vienīgi Krievijas komanda gan īsti ne ar ko īpašu neesot izcēlusies, tāpēc vietu sadalījums šķiet taisnīgs. Visvairāk pavāre novērtējusi tieši pozitīvo komandas atmosfēru: "Pēc konkursa pat traukus mazgājām visi kopā, un tas nekas, ka ūdens bija auksts!". Arī ar konkurentiem attiecības esot bijušas ļoti draudzīgas: "Komandas viena otrai aizdeva nepieciešamos produktus, darbarīkus un nebija jūtama nekāda naidīga attieksme."
Kristīnei šī bija ne tikai pirmā reize Pēterburgas konkursā, bet arī pirmā viesošanās kaimiņzemē, tāpēc likās interesanti uzzināt viņas viedokli par pieredzēto: "Visi sastaptie cilvēki Krievijā bija tiešām ļoti patīkami, sirsnīgi un cilvēcīgi, pret mums izturējās ļoti labi. Sanāca arī neliela ekskursija Pēterburgā – pabraukājāmies ar metro un te mans vislielākais pārsteigums bija metro staciju dzilums – šķita ka eskalators nekad nebeigsies!"
Dinārs, kurš arī pagājušā gada konkursā piedalījās pie sudraba medaļas pelnīšanas, atzīst, ka pieredzei tomēr ir ļoti liela nozīme un, tad, kad tu zini, kas tevi sagaida, vari justies daudz mierīgāk un rīkoties pārliecinošāk. Atšķirībā no Kristīnes, Dinārs tomēr neslavē organizatorus par ātro reakciju, kad aptrūkās kāds produkts, bet aizrāda, ka tādām situācijām nevajadzētu būt: "Pagājušajā gadā bija tieši tāpat, tas nozīmē, ka varēja mācīties no kļūdām un šogad sagādāt produktus pienācīgā daudzumā." Taisnības labad Dinārs gan piebilst, ka dažas lietas ir manāmi uzlabojušās: "Virtuves inventārs šogad bija tiešām izcili nodrošināts – netrūka ne labas pannas, ne sildvirsmas, kur turēt šķīvjus siltus. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums!"
Dinārs konkursā gatavoja zupu no melnās kastes produkta – cūkgaļas filejas. Beigās sanākusi ķirbju zupa ar cūkgaļas ruleti. Pavārs atzīst, ka uzdevums nešķitis grūts, jo konkursam gatavojoties esot izmēģināt visdažādākie zupu varianti. Lai arī visi komandas dalībnieki ir ikdienā diezgan aizņemti ar saviem tiešajiem darba pienākumiem dažādos restorānos, Dināram šķiet, ka patiesībā Latvijas komandas sniegums bijis vēl labāks, nekā treniņos parādītais sasniegtais līz šim.
Pārējo valstu gatavotos ēdienus gan neesot sanācijs izpētīt: "Tagad, kādā brīvā brīdī no darba, apsēdīšos un paskatīšos fotogrāfijas -tad arī uzzināšu, ko tur mūsu konkurenti gatavoja!"
Šefpavārs Māris Astičs ir jau dažādu konkursu veterāns un, kā pats atzīst, turpinās piedalīties konkursos kaut līdz pensijas vecumam, lai Restorānu Servisa skolas audzēkņiem, kuras īpašnieks viņš ir, rādītu labu priekšzīmi. Šogad Māris īpaši slavēja Pēterburgas konkursu no aprīkojuma viedokļa – tik labi nokomplektētu virtuvi katrs šefpavārs var tikai vēlēties savā darba vietā. Virutves tehnika šogad bijusi patiesi augstas kvalitātes – īpaši plītis un sildvirsmas bija jaudīgas un strādāšanu padarīja daudz ērtāku. Vēl jo vairāk – pati darba vieta bija daudz plašāka nekā citus gadus, jo boksa (konkursa virtuves) lielums bija kādi 20 kvadrātmetri. Ļoti atzinīgi Māris arī novērtēja izmaiņas konkurs nolikumā, kas neļauj izmantot jau iepriekš sagatavotus dekorus – tagad visu paši gatavo uz vietas, kas ir liels solis uz priekš dalībnieku attīstbā.
Runājot par komandas iekšējo atmosfēru, Māris vaļsirdīgi atzīst: "Katrā latvietī ir iekšējais sacensību gars un kaut kādā ziņā mēs visi tik un tā startējam individuāli, cīnoties katrs par sevi, taču bija prieks redzēt, ka šajā cīniņā mēs tomēr neaizmirsām arī palīdzēt viens otram! Esmu tiešām apmierināts ar mūsu komandas veikumu, vienīgi žēl, ka, atšķirībā no Latvijas pavāru konkura, kur uzreiz žūrijas locekļi arī izstāsta katram dalībniekam viņa stiprās un vājās vietas, te tā nenotika – šobrīd gaidām, kad organizatori atsūtīs punku sadalījumu, jo ļoti gribas saprast un izvērtēt, kur esam kļūdījušies.
Māris konkursā gatavoja pamatēdienu no liellopgaļas šķiņka, kas grūtības nesagādāja, bet gribējies jau tomēr kādu zivtiņu gatavot (piemēram, zandartu), kas arī ir saprotams, jo ikdienas darbs šefpavāram paiet tieši zivju restorānā.
Konkurentu vērtējumā Māris ir atturīgs un savu nostāju argumentē ļoti skaidri: "Es nevaru spriest par igauņu, lietuviešu un krievu radītajiem ēdienim, jo es tos varēju tikai apskatīt, nevis pagaršot. Ēdienam vizuālais noformējums ir sekundārs, galvenais rādītājs tomēr ir un paliek garša – ko tas dos, ja ēdiens izskatās pasakaini, bet tam, piemēram, ir piebērts par daudz sāls?"
.jpg)
"Pavāru kluba" valdes priekšsēdētāja, šefpavāre Svetlana Riškova atzīst, ka mūsu komanda bija tiešām brīnišķīga, un var būt apmierināta ar savu sniegumu: "Neskatoties uz stresu un melnās kastes produktiem mūsu komanda bija ļoti pārliecinoša un atstaja labu iespaidu – kā jau katru gadu. Godīgi sakot, nebija pārliecības par vietu sadalījumu, jo visi konkursanti bija vienlīdz spēcīgi un nebija viena izteikta līdera." Svetlana, kā žūrijas pārstāve, gan nevarēja noliegt, ka vērtēšanas sistēma konkursā nav bijusi labi pārdomāta, jo visi ēdiena tika atdoti vienlaicīgi, tāpēc nācās reaģēt ļoti ātri un īsā laika sprīdī notestēt vairākus ēdienus. Konkursa organizācija varēja būt labāka, taču pašu komandu sniegums bijis tiešām augstā līmenī. "Šogad Unesco atzina Igaunias melnās pirtis par kultūras mantojumu, tāpēc igauņu pavāri tieši melno pirti bija izvēlējušies kā sava koncepta pamatelementu un rezultāts bija tiešām pārliecinošs – netrūka ne dūmu, ne kārtīgas smaržas. Lietuvieši turpretī garšas ziņā šķita pat nedaudz pārāki, lai gan vizuāli tik ļoti neizcēlās. Abām mūsu kaimiņvalstīm bija ļoti laba un interesanta trauku izvēle, ko īpaši pamanīju."
Paralēli konkursam, katra no komandām rīkoja arī sviestmaižu meistarklasi un te nu gan Latvijas komanda pozitīvi izcēlās – pirmkārt tāpēc, ka konkursantiem nāca palīgā arī līdzjutēji, tādējādi latvieši pie gatavošanas un prezentēšanas bija pārliecinošā vairākumā. Otrais pluss bija izvēlētie ēdieni – klātesošajiem tika priekšā liktas tādas latviešu rozīnītes kā pumpermiķeļi un biešu maize.
Sarunas noslēgumā Svetalana piebilst – viss labs, kas labi beidzies, bet nav vairs laika domāt par pagājušo, jo jāgatavojas jaunam konkursam: "2.jūnijā Dānijā risināsies konkursa Global Chef Challange Ziemeļvalstu atlase. Disciplīnā Jaunais pavārs līdz 23 gadiem Latviju pārstāvēs Aleksejs Šutko. "Pavāru kluba" sapulcē tika lemts, ka paši nepiedalīsiemies, lai dotu vairāk iespējas tiem, kuriem vēl nav tik lielas pieredzes un sasniegumi. Ir būtiski atbalstīt un motivēt jauno paaudzi, un konkursi ir ļoti labs veids, kā to izdarīt!"
Foto no mūsējo piedzīvojumiem Pēterburgā iespējams apskatīties šeit.